1 Samuel 18
1 Kad nu viņš bija beidzis ar Zaulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli.
2 Un Zauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet.
3 Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli.
4 Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, ir savas drēbes, ir savu zobenu un savu stopu un savu jostu.
5 Un Dāvids izgāja visur, kurp Zauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Zauls to iecēla pār tiem karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, ir Zaula kalpiem.
6 Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no tā Vīlista kaušanas, tad tās sievas no visām Izraēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Zaulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm.
7 Un tās sievas diedamas dziedāja un atdziedāja un sacīja: Zauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus.
8 Tad Zauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks.
9 Un Zauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un joprojām.
10 Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Zaulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Zaulam bija šķēps rokā,
11 Un Zauls meta to šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa.
12 Un Zauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Zaula atstājies.
13 Un Zauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā.
14 Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu.
15 Kad nu Zauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās.
16 Bet viss Izraēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā.
17 Un Zauls sacīja uz Dāvidu: redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu; esi man tikai sirdīgs vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Zauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Vīlistu roka ir pret viņu.
18 Bet Dāvids sacīja uz Zaulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi iekš Izraēla, ka man būs palikt ķēniņam par znotu?
19 Bet kad tas laiks nāca, ka Meraba, Zaula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meolas tapa dota par sievu.
20 Bet Mikale, Zaula meita, mīlēja Dāvidu. Kad tas Zaulam tapa teikts, tad tas viņam bija pa prātam.
21 Un Zauls sacīja: to es viņam došu, lai tā viņam ir par valgu, un Vīlistu roka nāk pār viņu. Tāpēc Zauls sacīja uz Dāvidu: ar to otru tu man šodien būsi par znotu.
22 Un Zauls pavēlēja saviem kalpiem: runājiet ar Dāvidu klusiņām un sakāt: redzi, ķēniņam ir labs prāts uz tevi, un visi viņa kalpi tevi mīļo, tad palieci ķēniņam par znotu.
23 Un Zaula kalpi runāja šos vārdus priekš Dāvida ausīm. Bet Dāvids sacīja: vai tā ir maza lieta priekš jūsu acīm, ķēniņam palikt par znotu? Un es taču esmu nabags un zems vīrs.
24 Un Zaula kalpi viņam to stāstīja sacīdami: tā un tā Dāvids ir runājis.
25 Tad Zauls sacīja: sakāt Dāvidam tā: ķēniņam negribās kroņa naudas, bet simts Vīlistu priekšādas, lai atriebjamies pie ķēniņa ienaidniekiem. Jo Zauls domāja Dāvidu izdeldēt caur Vīlistu roku.
26 Tad viņa kalpi Dāvidam šos vārdus sacīja, un Dāvidam labi patika, ķēniņam palikt par znotu.
27 Bet tās dienas vēl nebija pagalam, tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Vīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Zauls viņam deva savu meitu Mikali par sievu.
28 Un Zauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mikale, Zaula meita, viņu mīlēja.
29 Tad Zauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Zauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja.
30 Kad nu Vīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Zaula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts.